Sklerodermija ir kopīgs nosaukums slimību grupai, kurā āda kļūst cieta un sabiezēta, jo saistaudos uzkrājas pārāk daudz kolagēna. Tai ir divas galvenās formas. Lokālā sklerodermija jeb morfeja skar ādu un dažkārt audus zem tās, bet neskar iekšējos orgānus. Sistēmiskā skleroze ir cita slimība, kas bojā arī asinsvadus, plaušas, sirdi, nieres un gremošanas traktu. Šis raksts ir par lokālo formu; atsevišķa sadaļa paskaidro, kā abas slimības atšķirt.
Lokālā sklerodermija nav lipīga un nav iedzimta. Tā nekļūst par sistēmisko sklerozi: tās ir divas atsevišķas slimības. Morfeja parasti ilgst vairākus gadus un var atstāt ādas krāsas vai reljefa izmaiņas, taču ar savlaicīgu ārstēšanu slimības aktivitāti var apturēt.
Lokālā sklerodermija vai sistēmiskā skleroze: kā atšķirt?
Abas slimības atšķiras pēc skartajiem audiem, pirmajiem simptomiem un asins analīžu rezultātiem. Galvenās atšķirības pēc DermNet un NHS datiem apkopotas tabulā.
| Pazīme | Lokālā sklerodermija (morfeja) | Sistēmiskā skleroze |
|---|---|---|
| Kas tiek skarts | Āda, dažkārt zemādas tauki, fascija, muskuļi vai kauls zem bojājuma | Āda, asinsvadi un iekšējie orgāni (plaušas, sirds, nieres, barības vads un zarnas) |
| Bojājumu izvietojums | Viens vai vairāki norobežoti plankumi vai joslas; pirksti un pēdas parasti netiek skarti | Sākas no pirkstiem, plaukstām un sejas; pirkstu āda sabiezē un savelkas (sklerodaktilija) |
| Reino fenomens (pirksti aukstumā kļūst balti, zili, sarkani) | Parasti nav; smagākās formās reizēm | Ļoti bieži, nereti kā pirmais simptoms |
| Sūdzības ārpus ādas | Reti; smagākās formās līdz 30 % pacientu ir locītavu sāpes vai acu iekaisums | Grēmas, rīšanas grūtības, elpas trūkums, paaugstināts asinsspiediens, nogurums, svara zudums |
| Specifiskās antivielas asinīs | Nav (vispārējais ANA tests var būt pozitīvs) | Ir (anticentromēru, anti-Scl-70 un citas) |
| Kapilāri nagu valnī | Normāli | Izmainīti, redzami kapilaroskopijā (arī ar dermatoskopu) |
| Kas ārstē | Dermatologs | Reimatologs kopā ar dermatologu un citiem speciālistiem |
| Kad parasti sākas | Bieži bērnībā; sievietēm 3–4 reizes biežāk | Parasti 35–55 gadu vecumā; sievietēm līdz 5 reizēm biežāk |
Ja līdz ar ādas sacietējumu parādās Reino fenomens, rīšanas grūtības, grēmas vai elpas trūkums, nepieciešams ģimenes ārsta un reimatologa izvērtējums. Morfeja iekšējos orgānus neskar un sistēmiskajā sklerozē nepāriet: pēc Britu dermatologu asociācijas datiem tās ir divas atšķirīgas slimības.
Lokālās sklerodermijas (morfejas) veidi
Morfejas veidu nosaka pēc bojājumu izvietojuma un dziļuma. Vienam pacientam var būt vairāki veidi vienlaikus.
| Veids | Kam biežāk rodas | Kā izskatās |
|---|---|---|
| Ierobežotā plākšņu morfeja | Pieaugušajiem (biežākais veids) | Viens vai vairāki ovāli plankumi 1–20 cm diametrā ne vairāk kā divās ķermeņa zonās, visbiežāk uz rumpja: zem krūtīm, uz muguras vai vēdera. |
| Lineārā morfeja | Bērniem (biežākais veids) | Sacietējusi josla gar roku, kāju, rumpi vai seju, kas izvietojas gar ādas attīstības (Blaško) līnijām. Uz pieres un galvas ādas to sauc par „zobena cirtiena” (en coup de sabre) formu; ja iesaistās arī sejas tauki, muskuļi un kauls, attīstās vienas puses sejas atrofija. |
| Ģeneralizētā morfeja | Reti, jebkurā vecumā | Bojājumi trijās vai vairākās ķermeņa zonās. Izkliedētā (izomorfā) plākšņu morfeja bieži rodas berzes vietās (jostasvieta, krūšturu lences, cirkšņi). Pansklerotiskā morfeja, biežāk bērniem, progresē ātri, aptver lielāko ķermeņa daļu un var ierobežot krūškurvja kustības. |
| Dziļā morfeja | Jebkurā vecumā | Skar zemādas taukus, fasciju, muskuļus vai kaulu. Āda izskatās iespiesta, nelīdzena kā apelsīna miza; gar asinsvadiem redzamas rievas. |
| Jauktā morfeja | Jebkurā vecumā | Vairāku veidu kombinācija, visbiežāk lineārā josla uz ekstremitātes kopā ar plākšņu bojājumiem uz rumpja. |
Ierobežotā plākšņu morfeja ir vieglākā forma. Lineārā un ģeneralizētā forma tiek uzskatītas par smagākām, tāpat kā jebkurš bojājums, kas sniedzas dziļāk par ādu; šādos gadījumos nepieciešama aktīvāka ārstēšana.
Cēloņi un riska faktori
Precīzs cēlonis nav zināms. Imūnsistēma skartajā vietā liek fibroblastiem ražot pārāk daudz kolagēna, un āda sabiezē. Pēc DermNet datiem līdz 40 % pacientu ar smagākām morfejas formām ir vēl kāda autoimūna slimība (pašiem vai ģimenē), piemēram, vairogdziedzera slimība, vitiligo, perēkļveida alopēcija vai reimatoīdais artrīts. Daļai pacientu pirms pirmā plankuma ir bijis ārējs provocējošs faktors:
- ādas trauma, operācijas griezums vai iepriekš veikta staru terapija;
- kukaiņa vai ērces kodums;
- injekcija vai vakcinācija skartajā vietā;
- atkārtota berze: jostasvieta, krūšturu lenču līnija, cirkšņi.
Morfeja ir reta: bērniem reģistrē aptuveni 1–3 jaunus gadījumus uz 100 000 bērnu gadā. Sievietēm tā ir trīs līdz četras reizes biežāka nekā vīriešiem, un biežāk tā sākas bērnībā vai jaunībā. Slimība nav iedzimta, lai gan noteikti audu saderības (HLA) tipi palielina risku. Morfeja nav lipīga: to nevar iegūt, pieskaroties skartajai ādai.
Simptomi: kā sklerodermija izskatās uz ādas
Bojājums parasti attīstās trijās fāzēs, lai gan ne visiem pacientiem tās ir skaidri nodalāmas.
- Iekaisuma fāze: rozā, violets vai zilumam līdzīgs plankums, kas lēnām paplašinās.
- Sklerozes fāze: plankuma centrs kļūst ciets, biezs, spīdīgs un ziloņkaula krāsā, bet mala saglabā violetu nokrāsu. Taustot plankums ir cietāks nekā apkārtējā āda. Skartajā vietā izkrīt mati, pārstāj darboties sviedru dziedzeri, un āda kļūst sausa.
- Pigmentācijas un atrofijas fāze: pēc mēnešiem vai gadiem bojājums kļūst plāns un spīdīgs, caur to redzami asinsvadi; biežāk tas ir tumšāks nekā apkārtējā āda. Dziļāku bojājumu gadījumā veidojas iedobums, jo zūd tauki, muskuļi vai kauls.
Aktīvie bojājumi var niezēt vai sāpēt, dažkārt rodas tirpšana vai nejutīgums, jo sacietējušie audi saspiež sīkos nervus. Lineārā morfeja uz galvas ādas var atstāt paliekošu matu izkrišanu joslā. Ja bojājums šķērso locītavu, kustības var kļūt ierobežotas, un bērnam skartā ekstremitāte var augt lēnāk. Sejas forma var skart zobus un žokļa locītavu, izraisīt galvassāpes un retos gadījumos neiroloģiskus simptomus, piemēram, krampjus; tāpēc sejas vai galvas ādas bojājuma gadījumā ārsts var nosūtīt arī pie acu ārsta un neirologa. Līdz 30 % pacientu ar lineāro vai ģeneralizēto formu ir arī locītavu sāpes, Reino fenomens vai acu iekaisums (uveīts), kas var noritēt bez sūdzībām. Iekšējo orgānu fibroze morfejai tomēr nav raksturīga.


Kad vērsties pie ārsta?
Tuvākajā laikā pie ģimenes ārsta vai reimatologa, ja līdz ar ādas sacietējumu ir Reino fenomens, pirkstu ādas sabiezējums, rīšanas grūtības, grēmas vai elpas trūkums. Tās ir sistēmiskās sklerozes pazīmes, kas prasa asins analīzes un iekšējo orgānu izmeklēšanu.
Dažu dienu laikā pie dermatologa, arī tiešsaistē, ja:
- parādījies ciets, spīdīgs vai krāsu mainījis plankums, kas nepazūd vairāku nedēļu laikā;
- bērnam vai pusaudzim uz rokas, kājas vai sejas veidojas sacietējusi josla;
- bojājums atrodas virs locītavas, uz sejas vai galvas ādas;
- plankums strauji palielinās vai parādās jauni plankumi.
Lineārās formas gadījumā un bērniem agrīna ārstēšana ir īpaši svarīga: tā samazina kustību ierobežojuma un augšanas traucējumu risku. Dermatologs novērtēs ādu pēc fotoattēliem un apraksta, kā arī pateiks, vai nepieciešama klātienes apskate vai biopsija.
Diagnostika
Diagnozi parasti nosaka pēc klīniskās ainas, jo morfejas izskats ir raksturīgs. Papildu izmeklējumi vajadzīgi, ja diagnoze nav skaidra vai jānovērtē bojājuma dziļums:
- Ādas biopsija: vietējā anestēzijā paņem nelielu ādas gabaliņu. Mikroskopā redzams sabiezējis kolagēns, zuduši matu folikuli un sviedru dziedzeri, kā arī iekaisuma šūnu infiltrāts.
- Asins analīzes: eozinofilu skaits un iekaisuma rādītāji (EGĀ, CRO) var būt paaugstināti; ANA tests var būt pozitīvs, bet sistēmiskajai sklerozei raksturīgo antivielu testi ir negatīvi. Ārsts var pārbaudīt arī vairogdziedzera darbību, jo autoimūns tireoidīts pacientiem ar morfeju ir biežāks.
- Attēldiagnostika: magnētisko rezonansi (retāk ultrasonogrāfiju) ordinē, ja ir aizdomas par dziļu bojājumu, ja josla šķērso locītavu vai skar seju un galvu.
- Novērošana: slimības gaitu novēro ar fotogrāfijām vienā apgaismojumā un attālumā, kā arī ar standartizētu aktivitātes skalu (LoSCAT), pēc kuras ārsts vērtē, vai ārstēšana ir iedarbīga.
Morfeju var sajaukt arī ar citiem veidojumiem un rētām: cieti, pacelti mezgli pēc traumas biežāk ir keloīdi, nevis morfeja, bet gaišus, plānus plankumus bez sacietējuma var izraisīt baltā dedervene vai vitiligo. Dermatologs šīs slimības atšķir pēc ādas blīvuma un bojājuma malas. Blīvumu pēc fotoattēliem novērtēt nevar, tāpēc ārsts pēc attēliem pasaka, cik ticama ir morfeja, un izlemj, vai vajadzīga klātienes apskate.
Ārstēšana
Zāļu, kas morfeju izārstētu pilnībā, nav, taču slimības aktivitāti var apturēt un progresēšanu novērst. Ārstēšanu izvēlas pēc formas, dziļuma, aktivitātes un vecuma.
| Smaguma pakāpe | Kāda forma | Ko parasti izmanto |
|---|---|---|
| Viegla | Virspusēja ierobežotā plākšņu morfeja | Ārsta izrakstīti pretiekaisuma krēmi vai ziedes, dažkārt zem pārsēja; fototerapija. Daļai pacientu pietiek ar novērošanu, jo plākšņu morfeja pēc dažiem gadiem var norimt pati. |
| Vidēja | Virspusēja ģeneralizētā forma vai lineārā forma pieaugušajiem | Vietējā terapija kopā ar fototerapiju: šaurjoslas UVB virspusējiem bojājumiem, UVA1 dziļākiem, jo tas iekļūst dziļāk ādā. |
| Smaga | Dziļā forma, lineārā forma bērniem, sejas bojājums, strauja progresēšana | Sistēmiska terapija, kas nomāc imūnsistēmas aktivitāti, pēc DermNet datiem parasti 2–4 gadus; var kombinēt ar fototerapiju. Ārstēšanā iesaista reimatologu, fizioterapeitu, vajadzības gadījumā ķirurgu. |
Fizioterapija un stiepšanās palīdz saglabāt locītavu kustīgumu, taču aktīvā fāzē tās veic piesardzīgi, jo audu trauma var uzturēt slimības aktivitāti. Estētiskās korekcijas, piemēram, tauku transplantāciju iedobumā, apsver tikai tad, kad slimība ir neaktīva. Mitrinošie līdzekļi mazina sausumu un niezi, bet aktīvo fibrozi neaptur.
Slimības gaita un prognoze
Morfeja var noritēt ar uzliesmojumiem un remisijām vai būt pastāvīgi aktīva. Vieglākās formas parasti kļūst neaktīvas 3–5 gadu laikā, bet pēc veiksmīgas ārstēšanas iespējams recidīvs, īpaši tad, ja slimība sākusies bērnībā. Jau radušās izmaiņas – ādas plānums, pigmentācijas izmaiņas (pēc DermNet datiem biežāk hiperpigmentācija) vai iedobums – saglabājas arī pēc aktivitātes norimšanas, tāpēc ārstēšanas mērķis ir apturēt slimību, kamēr bojājums ir mazs.
Ikdienas aprūpe
Ikdienas aprūpe neaizstāj ārstēšanu, bet samazina diskomfortu un palīdz saglabāt kustīgumu:
- Mitrināšana: treknāki mitrinoši līdzekļi bez smaržvielām vairākas reizes dienā un vienmēr pēc mazgāšanās.
- Mazgāšana: bez karsta ūdens un agresīvu mazgāšanas līdzekļu.
- Aizsardzība pret sauli: plaša spektra saules aizsarglīdzeklis katru dienu, lai mazinātu krāsas atšķirību starp bojājumu un apkārtējo ādu.
- Aizsardzība pret berzi un traumām: mīksts apģērbs, bez spiediena vai ilgstošas berzes skartajās vietās, jo trauma var izprovocēt jaunu bojājumu.
- Kustīgums: ja bojājums ir virs locītavas, veiciet vieglus stiepšanās vingrinājumus; vajadzības gadījumā palīdzēs fizioterapeita vai ergoterapeita padoms.
- Novērošana: fotografējiet bojājumus regulāri, piemēram, reizi mēnesī, vienā apgaismojumā un attālumā, lai kopā ar ārstu objektīvi vērtētu dinamiku.
Ja pamanāt cietu, spīdīgu vai krāsu mainījušu plankumu, kas nepazūd vairākas nedēļas, parādiet to dermatologam. iDerma dermatologi konsultē tiešsaistē: augšupielādējiet fotoattēlus un aprakstiet sūdzības, un ārsts novērtēs, vai izmaiņas atbilst morfejai, vai nepieciešama apskate vai biopsija un kā rīkoties tālāk. Sāciet šeit: „Dermatologs internetā”. Citas slimības ar līdzīgām ādas izmaiņām atradīsiet sadaļā „Ādas slimības”.
Foto: Leith C. Jones (en.wikipedia), CC BY 3.0, via Wikimedia Commons.






