Perēkļveida alopēcija

Perēkļveida alopēcija (alopecia areata) ir autoimūna slimība, kas izraisa matu izkrišanu. Visbiežāk tā izpaužas kā lokāls matu zudums galvas ādas daļā, bet var rasties arī citās apmatojuma vietās uz ķermeņa.

Izplatība

Slimības biežums nav saistīts ar rasi, dzimumu, un tā var izpausties gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tomēr visbiežāk tā novērojama cilvēkiem vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Kopējā iespēja saslimt ar šo slimību dzīves laikā ir aptuveni 2%.

Lielāka iespējamība saslimt ar perēkļveida alopēciju ir cilvēkiem, kuri:

• slimo ar citām autoimūnām slimībām
• slimo vairogdziedzera slimībām
• kuriem ir izmaiņas hromosomu komplektā (piemēram, Dauna sindroms)
• ģimenē ir cilvēki, kas slimo ar alopēciju (jo slimība ir saistīta ar ģenētisko mantojumu)

Bojājuma mehānisms

Matu augšana tiek iedalīta fāzēs:

• Anagēna fāze (aktīvās augšanas fāze), kas ilgst no viena līdz astoņiem gadiem;
• Katagēna fāze (pārejas fāze), kas ilgst vairākas nedēļas;
• Telogēna fāze (miera fāze), kas ilgst vairākus mēnešus, pēc kuras notiek pāreja uz egzogēno (izkrišanas) fāzi.

Precīzs matu izkrišanas mehānisms nav zināms, taču tas tiek saistīts ar mata bojājumiem anagēna fāzē, kad mats pareizi neizveidojas un ātrāk pāriet uz citām fāzēm.

Klīniskās pazīmes

Alopecia areata visbiežāk izpaužas kā perēkļveida matu izkrišana, atstājot apaļus plikus ādas laukumus apmatojuma zonā. Visbiežāk tiek skarta galvas āda, retāk bārda, uzacis, skropstas. Dažiem pacientiem pirms matu izkrišanas var parādīties lokāla tirpšana vai nieze, un apmēram 10–40% pacientu tiek novērotas nagu izmaiņas (piemēram, nagu ieplakumi, izteiktākas rievotas līnijas).

Kā tiek diagnosticēta alopēcija?

Visbiežāk diagnoze tiek noteikta, balstoties uz klīnisko ainu, un, ja nepieciešams, var tikt veikti papildu izmeklējumi:

• Trihoskopija (matu folikula, matu stiebra un galvas ādas izmeklēšana ar dermatoskopu);
• Matu izraušanas tests (tiek satverti aptuveni 40–60 blakus augoši mati, viegli pavelkot; tests tiek uzskatīts par pozitīvu, ja tiek izrauti vairāk nekā 10% no satvertajiem matiem);
• Ādas biopsija.

Ārstēšana

Ja mazāk nekā 50% apmatojuma zonas ir skarti, var tikt izmantotas kortikosteroīdu (hormonu) injekcijas, lokāla ārstēšana ar stipriem kortikosteroīdiem, ditranolu, minoksidilu. Lielāku bojājumu gadījumā tiek lietota lokāla imūnterapija, sistēmiskie kortikosteroīdi un sistēmiskie JAK inhibitori.

Svarīgi pacientu iepazīstināt ar slimības iznākumiem, jo perēkļveida alopēcija nav izārstējama slimība. Tā var izzust pati no sevis, atkārtoties vai progresēt. Tāpēc ir svarīgi pacientu informēt par ārstēšanas iespējām un to efektivitāti. Liela diskomforta gadījumā ir ieteicams piedāvāt profesionālu konsultācijas, kas uzlabo emocionālo stāvokli, kā arī atbalsta grupas, kas palīdzētu samierināties ar izskata izmaiņām.

Ja nezināt, kura ārstēšanas metode Jums ir vispiemērotākā, konsultējieties ar dermatovenerologu.

Avoti
1. Darwin E, Hirt P, Fertig R, Doliner B, Delcanto G, Jimenez J. Alopecia areata: Review of epidemiology, clinical features, pathogenesis, and new treatment options. Int J Trichol. 2018;10(2):51. doi:10.4103/ijt.ijt_99_17.
2. Messenger AG, McKillop J, Farrant P, et al. British Association of Dermatologists’ guidelines for the management of alopecia areata 2012. British Journal of Dermatology. 2012;166(5):916–26. doi:10.1111/j.1365-2133.2012.10955.x.
3. Strazzulla LC, Wang EHC, Avila L, Lo Sicco K, Brinster N, Christiano AM, Shapiro J. Alopecia areata: Disease characteristics, clinical evaluation, and new perspectives on pathogenesis. J Am Acad Dermatol. 2018 Jan;78(1):1-12. doi: 10.1016/j.jaad.2017.04.1141. PMID: 29241771.